Termodrukas papīra attīstības vēsture
20. gadsimta 30. gados elektrokardiogrāfijā pirmo reizi tika izmantots vaska tipa termodrukas papīrs, izmantojot termisko ierakstu.
1940. gados ASV izstrādāja termiskās kopijas metodi, kas izmanto infrasarkanos starus kā siltuma avotu, lai oriģinālo attēlu pārvērstu par termisko attēlu.
1950. gados ASV uzņēmums 3M izgudroja metālu savienojumu sistēmas termodrukas papīru.
1960. gados uzņēmums NCR izgudroja termodrukas papīru, izmantojot leiko krāsvielu un fenola savienojumu reakciju, kas ir arī visplašāk izmantotā termiskās ierakstīšanas metode.
20. gadsimta 70. un 80. gados strauji attīstījās termodrukas papīra pielietojums komunikācijā un faksa sūtīšanā, strauji pieauga gada produkcija, un arī tehnoloģija guva lielu progresu. Ierakstīšanas ātrums mainījās no G1 iekārtas uz pašreizējo G4 iekārtu.
Pēc 90. gadiem termofaksa papīru ietekmēja pakāpeniska parastā papīra faksa iekārtu popularizēšana, un termofaksa papīra izlaide samazinājās. Tomēr termodrukas papīra pielietojums citās jomās joprojām strauji attīstās.
Termodrukas papīra raksturojums
Tas ir ērti lietojams un piemērots dažādām siltuma ierakstīšanas ierīcēm; pats termoreģistrators ir lēts, vienkāršs un kompakts, gandrīz bez apkopes, un tam ir zems ierakstīšanas troksnis; ieraksts ir ātrs, un teksta raksts ir skaidrs; ierakstīšanas modelim un tekstam ir īss glabāšanas laiks, parasti tikai vienu reizi. Gads; cena ir augstāka nekā parastajam papīram.